Sāksim ar lietām, kuras zin visi. Ar lietām, par kurām neviens nestrīdas un kuras visi ir pieņēmuši, tāpat kā mēs ikviens pieņemam slapjdraņķi vai sniega vētru.

Pirmā no tām ir Ogres estrādes nodošana, no sabiedriskā viedokļa, bezjēdzīgā privatizācijā. Kāpēc tas bija vajadzīgs zina tikai viens cilvēks – toreizējais novada mērs Edvīns Bartkevičs, kurš, pašam vien zināmu iemeslu dēļ, atbildes nesniedz.

Otra ir Ogres Tautas nama privatizācija un tam sekojošā nolaišana un aizlaišana postā. Arī šajā gadījumā godīgu atbildi, kam tas bija vajadzīgs varētu sniegt tikai, kā ūdeni mutē ieņēmis, klusējošais Bartkevičs.

Trešā lieta ir bērnu dārzu nodošana viena uzņēmuma ķetnās un padarīšana par “barotni”. Un atkal – patiesību mēs varētu uzzināt tikai no Bartkeviča.

Protams, naivi cerēt, ka šis cilvēks atbildes kādreiz arī sniegs, taču patiesībā jau mēs visi tās labi zinām un nojaušam. Un tās nav glaimojošas Bartkevičam. Mums atliek tikai noskatīties un ticēt, ka reiz pienāks diena, kad taisnīgums triumfēs un likumu sargājoši vīri maskās apmeklēs arī mūsu Ogri.

Taču šoreiz vēlējos vairāk pastāstīt par kādu citu lietu, kura ogrēniešu acīm paslīdējusi garām un nav tik vispārzināma kā iepriekšējās.

Laikā, kad Bartkevičs vadīja domi, SIA “Hanza Elektronika” uz sev piederošas zemes vēlējās būvēt ražošanas telpas. Taču, lai varētu piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu zemei bija jāpieder pašvaldībai.

Uzņēmēji ieradās pie toreizējā pilsētas mēra, izstāstīja savu ideju, un Bartkevičs, kurš jau bija noskatījis Ogres novadam piederošu zemes gabalu, nāca klajā ar velnišķīgu plānu.

Abi zemes gabali tika samainīti – dome tika pie uzņēmuma zemes uz kuras tas uzbūvēja ražošanas telpas, bet SIA “Hanza Elektronika” pie Bartkeviča noskatītās zemes.

Jau neilgi pēc darījuma, komunista rūdījumu ieguvušais Bartkevičs, izkārtoja, ka par Ogres novada pašvaldības naudu tiek veikts zemes detālplānojums. Un, kad tas bija izdarīts un zeme sadalīta gabalos, varēja ķerties pie plāna galvenās daļas.

Vienu no gabaliem par smieklīgi zemu cenu – 3000 latu – iegādājās Bartkeviča sieva Laija, bet pārējos – cita tā laika deputāta, tagadējā domes izpilddirektora Pētera Dimanta māte Gunita.

Lieki teikt, ka tas viss notika laikā, kad bija nekustamo īpašuma buma “pīķa stunda” un zeme maksāja vairākas reizes dārgāk.

Jau pēc neilga laika, par man joprojām nezināmiem līdzekļiem, Bartkevičs uz zemes gabala uzbūvēja lepnu privātmāju, kurā mitinās joprojām.

Un tā burtiski vienā mirklī vērtīga pašvaldības zeme par sviestmaizi bija nonākusi komunista Bartkeviča ķetnās.

Shēma, protams, ir tik ciniska, cik vien tas ir iespējams, un es cenšos to parādīt Jums visā tās “krāšņumā”. Parādīt to, kā Bartkevičs paklusām un nekaunīgi tika pie mums visiem piederošas pašvaldības zemes, uz kuras tagad uzslējis greznu savrupmāju. Un man gribētos uzdot viņam tikai vienu jautājumu – kāda ir sajūta katru vakaru atgiezties mājās un zināt – tā ir izshēmota un atņemta kādam citam. Atņemta paša tautai un novadniekiem.

// R. Millers